X

Aktualitātes

Kalendāra arhīvs »
Barikādēm - 30. Piedāvājam ieskatu Latvijas Okupācijas muzeja krājumā

Barikādēm - 30. Piedāvājam ieskatu Latvijas Okupācijas muzeja krājumā

2021. gada 20. janvāris

Attēlā: Barikādes Amatu ielā Vecrīgā. 1991. gada janvāris. Fotogrāfs Valdis Šteinbergs


Šogad aprit 30. gadadiena kopš 1991. gada barikāžu dienām, kad pēc Latvijas Tautas frontes aicinājuma Latvijas iedzīvotāji apsargāja Augstāko padomi, Ministru padomi, radio un televīzijas centru Zaķusalā, radio namu Doma laukumā un Rīgas tiltus, veidojot no tehnikas un būvmateriāliem barikādes. Barikādes notika no 13. janvāra līdz 27. janvārim un ir viens no nozīmīgākajiem un izšķirošākajiem notikumiem Latvijas valsts vēsturē, kas nosargāja Latvijas neatkarību un veicināja PSRS okupācijas beigas.

Latvijas Okupācijas muzejs aicina iepazīties ar notikumiem Lietuvā 1991. gada janvārī, kuri bija kā brīdinājums un iemesls veidot barikādes arī Rīgā un mobilizēja tautu.

Naktī no 12. uz 13. janvāri Viļņā neapbruņoti protestētāji bija sanākuši pie Viļņas televīzijas torņa. Protesta izgaiņāšanai padomju okupācijas vara pielietoja bruņoto tehniku, kas iebrauca protestētāju pūlī un veica protestētāju apšaudi, nogalinot 14 cilvēkus un ievainojot vairāk nekā 100.

Par notikumiem un emocijām, kas pārņēma Lietuvā esošos cilvēkus, stāsta Alberta Sarkanis video liecībā, ko ierakstījuši Audiovizuālās krātuves darbinieki.

Alberts Sarkanis (1960) – viens no Tautas Frontes dalībniekiem, pildot diplomātisko misiju, atradās Viļņā 1991. gada 13. janvārī. A. Sarkanis tā laika situāciju raksturo kā ļoti militarizētu.

“… tajā 1991. gada nemieru laikos uz vienu mēnesi, teiksim diplomātiskā misija bija slepus viņa [Jona Balkeviča] dzīvoklī, jo vajadzēja pārcelties no tās oficiālās valdības rezidences, jo tur vairs nebija droši. Tur bija OMON.

Lietuviešu tas patriotisms, kad bija padomju karaspēka aktivitāte 1991. gada sākumā. Un tanī mirklī arī Latvijā bija visai nemierīgi un daudz kas atkarīgs no cilvēkiem. Nevarēja zināt, kā tas viss varēja attīstīties. Cik tālu ies šī vardarbība? Vai būs uzbrukums?... Mēs bijām tajā vakarā, kad uzbruka televīzijai. Es atbraucu no Seima, tur bija smilšu maisi, tā aizsardzība, visa bija zināma. Parasti viss līdz vēlam laikam tur bija. Pamatā Seimā tas viss.

Un tad vakarā braucu mājās un kad sākās uzbrukums, un bija mums televīzija un vienīgā reize mūžā, kad man ir bijis īsts drudzis, uztraukums. Tas tiešām, skats, tiešraide no Lietuvas televīzijas, kad diktore, žurnāliste, sēdēja tiešraidē, kā tas OMONs ielaužas iekšā un studijā. Tie vārdi, kad pēkšņi pazūd [tiešraide]. Nav nekāda signāla, radio arī, jo tad televīzija un radio bija kopā. Televīzija nestrādā, pilnīgi neviens kanāls, radio arī nestrādā. Tad es atceros, man ar dzīvesbiedri, tad bija tiešām tāds, mēs bijām valdības rajonā, mums bija tāds uztraukuma vilnis milzīgs. Kas tagad būs? Jo tu neko nezini…

Un tā bija aptuveni stundu. Tās nebija bailes, bet tas bija varbūt nu uztraukums ar žēlumu, kas ar tiem cilvēkiem, kas tai televīzijā notiek. Bet pēc stundas viņiem bija tāds gongs jeb mūzika radio. Pēc stundas pēkšņi ieskanējās Lietuvas radio un ar vārdiem, ka runā brīvās Lietuvas radio, no Sitkūniem, un tas ir tas radio centrs pie Kauņas. Ir tie paši slavenie radio diktori, kuri bija paspējuši izmukt, ka Lietuvas radio strādā, Sitkūni nav okupēti. Mēs sniegsim informāciju. Un tas bija gluži kā zibens, atvieglojumu deva, tādu gandarījumu. Varbūt tā mūzika un tie vārdi, un tāda pārliecība… [nākamajā dienā ar sievas tēva ZAPAROŽEC] braucot uz pilsētu, tur bija krievu OMON kontroles karavīri. ZAPAROŽEC jau neviens neapturēja, nepārbaudīja. Ja brauktu toreiz ar valdības VOLGU, protams, tad būtu risks mazliet. Ar viņu [ZAPAROŽEC] varēja droši braukt. Neviens nepievērsa uzmanību.

Tā apņēmība, tie ugunskuri. Tas ir interesanti skatoties atpakaļ, un tā vērtējot. Risks bija milzīgs, bet cilvēki to neapzinājās. Ieskaitot mani. Kā varēja tas viss pavērsties… Bet baiļu jau nebija, varbūt tāds rūgtums par to, ka šādi laiki. Ka uz savas zemes tev jāpastāv, jāpierāda, ka tu esi dzīvs, ka tavai zemei jābūt dzīvai. Jā, tāds sarūgtinājums, bet baiļu es domāju nekādu. Tad es pēc nedēļas biju paaicināts uz Rīgu, uz Latvijas televīziju, lai pastāstītu, kas notiek Viļņā. Un es biju televīzijā, tā bija Panorāma. Pēc Panorāmas pāris teikumus iesāku runāt, un pēkšņi tad studijā ieskrēja, varu kļūdīties, ka tik ne Ojārs Rubenis un tieši tajā mirklī sākās šaudīšanās pie Iekšlietu ministrijas. Un mana tā intervija, kas noticis Lietuvā, a priori tika pārtraukti.”

Fotogalerijā piedāvājam ieskatu Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Fotogrāfijas ir uzņemtas barikāžu laikā un spilgti ataino tā laika vērtības, vēlmes un nesavtīgo rīcību aizsargāt savu valsti, par spīti draudiem un bailēm no jauna zaudēt savu brīvību.

Citas aktualitātes

Vai Latvijas okupācija bija daļa no pasaules koloniālās politikas? V. Nollendorfs intervijā Francijas radio2021. gada 18. februāris
Vēstures interpretācijas mainās līdzi, mainoties filozofijas paradigmām, gan arī aktuālajai politiskajai...
Muzeja vēsturnieces referē starptautiskā konferencē "XXXI Zinātniskie lasījumi"2021. gada 5. februāris
2021. gada 28. un 29. janvārī Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultāte tiešaistē rīkoja starptautisko...
Latvijas Okupācijas muzeja biedrību turpmāk vadīs Dzintra Bungs2021. gada 2. februāris
Latvijas Okupācijas muzeja biedrības (LOMB) biedru sapulcē 2021. gada 30. janvārī ir pārvēlēta biedrības vadība, un...
Daugavas Vanagu Toronto nodaļa ziedo Nākotnes nama auditorijas aprīkojumam2021. gada 29. janvāris
28. janvārī Daugavas Vanagu Toronto nodaļas pārstāvis Andrejs Mežmalis tikās ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori...