Uzvaras piemineklis Rīgā: vēsture un politika

Dr.hist. Mārtiņš Mintaurs

Tā dēvētais Uzvaras piemineklis Rīgā kopš tā atklāšanas (1985) ir divdomīgi interpretējams simbols. Attieksmē pret šo pieminekli fokusējas visai Latvijas sabiedrībai raksturīgā sašķeltā vēsturiskā atmiņa par padomju okupācijas periodu no 1944. līdz 1991. gadam. Mūsdienās piemineklis ir kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalģijai, kam simpatizē Krievijas mediju ietekmē dzīvojošā Latvijas sabiedrības daļa, savukārt daļa latviešu to uztver kā padomju okupācijas simbolu. Līdz ar to šis piemineklis ir daļa no mūsdienu Krievijas īstenotās vēstures politikas, kas mēģina nostiprināt Krievijas ietekmi t. s. postpadomju telpā, izmantojot šim nolūkam retoriku par PSRS uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā kā instrumentu krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju kolektīvās identitātes konstruēšanai.

Ievads

 Kultūras mantojuma objektu nozīme vienmēr tiek pakārtota politiskajai ideoloģijai, kas nosaka arī pieminekļa simboliskā vēstījuma saturu. Pieminekļa jēdziens ir saistīts ar latīņu valodas vārdu monumentum: piemineklis kā atgādinājums par vēsturisko notikumu un personu nozīmi. Tādēļ pieminekļi uztur saikni ar sabiedrībai nozīmīgiem pagātnes notikumiem, ir vēsturiskās identitātes būvmateriāls un ikviens kultūras mantojuma objekts vienlaikus ir arī daļa no sabiedrības dzīves, tātad arī daļa no šodienas politikas. Padomju okupācijas laikā uzceltā Uzvaras pieminekļa loma Latvijas vēstures interpretācijās to skaidri apliecina.

No Pētera parka līdz Uzvaras laukumam

Tagadējā Uzvaras parka atrašanās vieta Daugavas kreisajā krastā pie Mārupītes kopš 17. gadsimta bija Rīgas nocietinājumu sistēmas sastāvdaļa. Atbilstoši militārās kārtības noteikumiem, kas šeit bija spēkā līdz pat 1908. gadam, esplanādes teritoriju bija aizliegts apbūvēt, un tā 20. gadsimta sākumā pilsēta ieguva iespēju šajā vietā izveidot sabiedrībai pieejamu parku, līdzīgi kā tas pusgadsimtu iepriekš notika ar bijušā Rīgas cietokšņa zonu. Tāpat kā Rīgas centrā, arī šeit parka ierīkošana tika uzticēta pilsētas dārzniekam un ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam. Viņa izstrādātais projekts paredzēja daļu no 52,25 ha plašās teritorijas rezervēt privātmāju apbūves gabaliem, kas savukārt ļautu iegūt parka ierīkošanai nepieciešamos līdzekļus. Topošā parka svinīga atklāšana notika cara Nikolaja II vizītes laikā Rīgā 1910. gada 5. jūlijā, kad parkam piešķīra Pētera parka nosaukumu saistībā ar divsimt gadiem kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai. Tādējādi parks jau kopš tā pirmsākumiem ieguva ideoloģisku nosaukumu un nokrāsu.

Pirmā pasaules kara sākumā parka izveidošana vēl nebija pabeigta, taču pēc kara, 1919. gadā, savrupmāju gruntsgabaliem paredzētajā vietā izveidojās ģimenes dārziņu kolonija. Rīgai kļūstot par Latvijas Republikas galvaspilsētu, mainījās arī tās attīstības plānošana. Ņemot vērā Pētera parka izcilo vietu Pārdaugavas rajonā, šeit nākotnē tika paredzēta nozīmīgu sabiedrisko ēku būvniecība. Jau 1923. gadā Pētera parku pārdēvēja par Uzvaras parku “par piemiņu Latvijas atbrīvošanai” un 1930. gadā Rīgas pilsētas Dārzu pārvaldes direktora Andreja Zeidaka vadībā uzsāka parka labiekārtošanu iepriekš noteiktajās robežās. Nākamais Uzvaras parka attīstības posms bija saistīts ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā izstrādātajiem monumentālās celtniecības plāniem. 1936. gadā tika pieņemts īpašs Likums par Uzvaras laukuma izbūvi Rīgā, un no šā brīža tas kļuva par šīs vietas oficiālo nosaukumu.

Pēc diviem gadiem Uzvaras laukuma izbūves komiteja, ko formāli vadīja pats Kārlis Ulmanis, izsludināja nacionāla mēroga konkursu laukuma izveidošanai: “Idejas projektos skaidri un zīmīgi jāizteicas Uzvaras laukuma uzdevumam – būt par atjaunotās Latvijas uzplaukuma laikmeta monumentālu dokumentējumu.” 1938. gada vasarā Uzvaras laukumā notika IX vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Apjomīgā Uzvaras laukuma būvprogramma ietvēra armijas parādēm un dziesmu svētkiem paredzēta svētku laukuma izveidi, kas varētu uzņemt aptuveni 200 000 dalībnieku, Centrālā stadiona (ar 2500 sēdvietām) un atsevišķu sporta un treniņa laukumu ierīkošanu, kā arī simboliski nozīmīgas “piemiņas celtnes” un sporta un sanāksmju pils būvniecību. Uzvaras laukums līdz ar to apvienoja valsts reprezentāciju ar sabiedrisko ēku un sporta celtņu kompleksa izveidi. Projektu konkurss noslēdzās 1938. gada 30. decembrī; no 44 iesniegtajiem darbiem konkursa žūrija izvēlējās arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges sagatavoto projektu. Visos konkursā godalgotajos Uzvaras laukuma projektos bija paredzēta arī pieminekļa celtniecība, pagaidām iezīmēta vienīgi nosacīta obeliska veidolā, novietojot to dažādās laukuma daļās. Uzvaras laukuma izveidošanai ar ziedojumu un loterijas palīdzību līdz 1940. gada janvārim bija savākti vairāk nekā astoņi miljoni latu, taču laukuma izbūves ieceres apturēja padomju okupācija.

Pārvērtības padomju okupācijas laikā

Otrā pasaules kara laikā Uzvaras laukuma nosaukums formāli saglabājās gan padomju (1940–1941), gan vācu (1941–1944) okupācijas gados. Pēc kara beigām, 1946. gada 3. februārī, šajā vietā septiņiem notiesātajiem vācu armijas virsniekiem izpildīja nāvessodu pakarot. To vidū bija arī Frīdrihs Jekelns, SS un policijas spēku komandieris Ostlandē. Steidzīgi organizētajai paraugprāvai un eksekūcijai jau tajā pašā gadā sekoja arhitekta Vladimira Šņitņikova priekšlikums šeit ierīkot kultūras un atpūtas parku, ietverot arī pastāvīgu dziesmu svētku estrādi. Taču priekšroka tika dota Mežaparkam, un pēc tam padomju varas iestādes uz piecpadsmit gadiem zaudēja aktīvu interesi par Uzvaras laukuma izmantošanu. Parka teritorijā arī pēc Otrā pasaules kara bija izpletušies mazdārziņi, tos pamazām likvidēja tikai piecdesmitajos gados. Pārmaiņas šajā teritorijā iezīmējās 1961. gadā, kad ar Rīgas pašvaldības lēmumu Uzvaras laukumu pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku. Parka attīstības koncepcija, kas tika apstiprināta 1963. gadā, paredzēja izveidot plašu izklaides un sporta infrastruktūru, arī koncertzāles celtniecību. Tomēr tas izrādījās pārāk apjomīgs uzdevums, un jau sešdesmito gadu nogalē tā īstenošana tika atzīta par nelietderīgu.

PSKP XXII kongresa parka izveides projektā nekāda ar vēsturiskiem notikumiem saistīta pieminekļa celtniecība nebija paredzēta. Ideja par Uzvaras monumenta izveidi šeit radās tikai 1975. gadā kontekstā ar Padomju Savienībā izvērsto Lielā Tēvijas kara atceres pasākumu kampaņu. No 1976. gadā projektu konkursā iesniegtajiem 33 darbiem tika izvēlēta divu projektu kompilācija, abi šie projekti konkursā bija ieguvuši trešo vietu. Tādējādi tika iegūts ideoloģiski vienots, taču estētiski visai trafarets un pretrunīgs monuments. Tomēr pieminekļa celtniecība daļēji atrisināja jautājumu par līdzekļu trūkuma dēļ “iestrēgušās” parka attīstības koncepcijas realizāciju. Uzvaras piemineklis kalpoja par padomju ideoloģijas un propagandas līdzekli, simboliski nostiprinot padomju režīma klātbūtni Latvijā. Padomju okupācijas laikā īstenotās pieminekļu politikas uzdevums bija “pārrakstīt sabiedrības atmiņu” (Sergejs Kruks), gan nojaucot režīma ideoloģijai nepieņemamus objektus, gan ceļot šo ideoloģiju ilustrējošus pieminekļus. Īpaši svarīga nozīme tika piešķirta memoriālajiem ansambļiem, kas bija saistīti ar t. s. Lielā Tēvijas kara tematiku, turklāt akcentējot cīņas un uzvaras motīvus, bet relatīvi mazāku uzmanību pievēršot kara upuru piemiņas saglabāšanai.

1985. gada 5. novembrī Pārdaugavā atklātais monuments ieguva garu oficiālo nosaukumu: Piemineklis Padomju Armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Pārsteigumu rada lēmums vienlaikus atjaunot Uzvaras parka nosaukumu. Iespējams, tas bija saistīts ar nepieciešamību notušēt asociācijas ar nerealizēto komunisma celtniecības programmu, kas saistījās ar PSKP XXII kongresu. Viens no prominentākajiem nozares speciālistiem tolaik ar sajūsmu vērtēja šo vietvārda maiņu: “Starp citu, šis piemērs labi raksturo arī iejūtīgu attieksmi pret vietējām tradīcijām un ainaviskajām īpatnībām [izcēlumi tekstā – autora. M.M.]. Uzvaras monumenta izvietošana PSKP XXII kongresa parka teritorijā loģiski noslēdz gadu desmitiem ilgos meklējumus šīs pilsētas daļas telpiskajā pilnveidošanā (Uzvaras laukums – Uzvaras piemineklis!), piešķir parkam atbilstošu idejisko centru.” Ar šādu taktiku padomju ideologi centās izmantot pieminekļa simbolisko slodzi vietas nozīmes transformācijai.

Tomēr šo mēģinājumu nevar uzskatīt par veiksmīgu, jo Mihaila Gorbačova pasludinātās pārbūves gaitā 1989. gadā mākslinieks Miervaldis Polis pie Uzvaras pieminekļa organizēja laikmetīgās mākslas akciju – perfomanci ar nosaukumu “Bronzas cilvēks pret okupāciju”. Akcijas norisi atspoguļoja Vācijas Federatīvās Republikas žurnāla “Die Zeit” korespondenti. Šāds pasākums atklāti parādīja pieminekļa simboliskās nozīmes uztveri latviešu sabiedrības lielākajā daļā, kas dažādu iemeslu dēļ saglabājās arī pēc valsts neatkarības atjaunošanas.

“Pieminekļu kari” un vēstures politika

Latvijas Republikas atjaunošana likvidēja padomju okupācijas laika politiskos rituālus, kas saistījās ar PSRS svētku un atceres dienām, t. sk. Uzvaras dienas pasākumus 9. maijā. Deviņdesmito gadu sākumā sabiedrībā valdīja pārliecība, ka Uzvaras piemineklis ir zaudējis aktualitāti un pamazām pārvērtīsies par vienu no padomju kultūras reliktiem, “kura pakājē [..] regulāri pulcējas padomju armijas veterāni un komunisma ideju piekritēji”. Plašāku atsaucību neieguva arī trimdas latviešu arhitekta Raimonda Slaidiņa priekšlikums par Uzvaras pieminekļa rekonstrukciju, piedāvājot šeit izveidot padomju okupācijas piemiņas memoriālu. Organizācijas “Pērkoņkrusts” dalībnieku mēģinājums 1997. gada martā un jūnijā uzspridzināt Uzvaras pieminekļa obelisku no jauna pievērsa uzmanību ne tikai pašam objektam, bet arī tam, ko šis piemineklis simbolizē. Ierosinājums sprādzienā sapostīto pieminekli nojaukt tika noraidīts, jo tas būtu pretrunā ar 1994. gadā noslēgto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas vienošanos par Krievijas militārpersonu piemiņas vietu, memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu aizsardzību.

Vienlaikus sākās diskusija presē par Uzvaras pieminekļa pārveidošanas iespējām, lai mainītu tā simbolisko saturu: daļa pieminekļa autoru (arhitekts Viktors Zilgalvis, mākslinieks Aleksandrs Bugajevs un tēlnieks Leonīds Kristovskis) ierosināja to pārveidot par “antifašistiskās koalīcijas piemiņas vietu”, citi (arhitekts Edvīns Vecumnieks un būvinženieris Henrijs Lācis) to noraidīja un pieļāva tikai informējošas plāksnes novietošanu pie pieminekļa, kas paskaidrotu padomju okupācijas kontekstu, savukārt tēlnieks Aivars Gulbis kategoriski iebilda pret jebkādu pieminekļa pārveidošanu. Līdz ar to Uzvaras pieminekļa nozīmes aktualizācija 21. gadsimta sākumā norādīja uz neatrisinātiem konfliktiem un neizvērtētiem pagātnes jautājumiem, kas joprojām ietekmē Latvijas sabiedrību.

Noslēgums

Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma Centrālajā un Austrumeiropā jaunās demokrātiskās valstis mēģināja “attīrīt” publisko telpu no ideoloģizētajiem pieminekļiem un toponīmiem, demontējot ar komunistisko režīmu saistītās skulptūras un atjaunojot vēsturiskos apdzīvoto vietu, kā arī to ielu un laukumu nosaukumus. Sabiedrība lielākoties to akceptēja, jo šajās valstīs sociālisms tika uztverts kā Padomju Savienības uzspiesta valsts iekārta. Arī Latvijas sabiedrībai ir aktuāls jautājums par kopīgas sociālo vērtību un kultūras atmiņas telpas izveidošanu. Tā dēvētie pieminekļu jeb mantojuma kari (heritage wars) atspoguļo konfliktējošo pagātnes izpratni sabiedrībā, kad vēsturisko notikumu vai personu piemiņas zīmes kļūst par pretēju vēstures interpretāciju iemiesojumu. Uzvaras pieminekļa izmantošana politiskām akcijām, kas vērstas pret izglītības reformu un latviešu valodas mācību stundu skaita palielināšanu krievu skolās, vai 9. maija piemiņas pasākumiem, kur piedalās ne tikai Krievijas Federācijas vēstniecības, bet arī Rīgas domes vadības pārstāvji, atklāj šā konflikta šķautnes. Apzinoties to, ka joprojām dzīvojam postkoloniālā situācijā, kur, citējot mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, “katrai kopienai ir savi mērķi, savas simpātijas un prioritātes”, ir saprotams, ka Uzvaras piemineklis ir kļuvis par aktuālo vēsturisko un politisko pretrunu katalizatoru. Mēģinājums šā konflikta potenciālu neitralizēt, vēlreiz pārdēvējot Uzvaras parku, kā to 2003. gadā ierosināja Rīgas domes Vides komiteja, ir acīmredzami aplams un atkārto padomju okupācijas laika manipulācijas ar teritorijas vēsturisko nosaukumu.

Šai situācijai ir arī starptautisks konteksts, jo kopš 2000. gada Krievijas vēstures politikā sistemātiski tiek uzsvērta impērisko ideju un Padomju Savienības uzvaras Otrajā pasaules karā nozīme. Uzvaras pieminekļa kā sociālā un politiskā protesta zīmes nostiprināšanās vienas Latvijas sabiedrības daļas izpratnē citiem savukārt ir padarījusi to par padomju okupācijas simbolu. Iespējams, ir pienācis laiks atgriezties pie jautājuma par Uzvaras pieminekļa pārveidošanu, lai parādītu PSRS “uzvaras augļu” otru pusi un atgādinātu par padomju totalitārā režīma noziegumiem, kas joprojām nav saņēmuši starptautisku nosodījumu.

Ieteicamā literatūra:

I. Dāvidsone, Rīgas dārzi un parki, Rīga, Liesma, 1988.

S. Kruks, Pilsētas semiotizācija: politiskais rituāls un mākslas konjunktūra pieminekļu celtniecībā Padomju Latvijā, Letonica, nr. 18, 2008.

J. Lejnieks, Rīga, kuras nav, Rīga, Zinātne, 1998.

N. Muižnieks un V. Zelče (red.). Karojošā piemiņa. 16. marts un 9. maijs, Rīga, Zinātne, 2011.