Latviešu leģions un 16. marts

15.03.2017

Aicinām iepazīties ar Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka Ulda Neiburga rakstu par Latviešu leģionu un 16. martu. 

Latviešu leģions un 16. marts

Pēc Otrā pasaules kara izveidotās kara dalībnieku organizācijas “Daugavas Vanagi” Centrālā valde savā sēdē Londonā 1952. gadā pieņēma lēmumu par 16. martu kā Latviešu leģiona atceres dienu. Datuma izvēli noteica tas, ka 1944. gada 16.-18. marta kaujās pie Veļikajas (Великая) upes Krievijā leģiona 15. un 19. divīzijas vienības vienīgo reizi kara laikā cīnījās kopā. Kopš šī brīža trimdā, bet līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu no 1989.-1990. gada arī Latvijā, 16. marts kļuva par datumu, kad bijušie leģionāri, viņu draugi un tuvinieki, atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos un dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos un padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos un no tām neatgriezušos latviešu karavīrus, kuri bija spiesti uzvilkt svešas uniformas, jo citas iespējas kā aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos toreiz nebija. Vienlaikus daudzi ārzemēs un arī Latvijā saredz tikai leģionāru piederību vācu SS (Schutzstaffel) karaspēkam, nevēloties izprast atšķirību starp nacistu noziegumiem un cīņām frontē, tāpēc 16. marts no leģionāru atceres dienas, ir pārvērties par starptautisku saspīlējumu, iekšpolitisku spekulāciju, naidīgas propagandas un sabiedrības konfrontācijas datumu.

Latviešu leģiona izveidošana
Pēc Vācijas bruņoto spēku ofensīvas apsīkuma Austrumu frontē un sakāves pie Staļingradas (Сталинград) 1942./1943. gada ziemā vāciešiem radās nepieciešamība veidot militāras vienības no okupēto Eiropas valstu iedzīvotājiem. Ādolfa Hitlera (Hitler) vadlīnijas, ka tikai vāciešiem drīkst būt ieroči, SS reihsfīrers Heinrihs Himlers (Himmler) izmantoja savās interesēs – attiecinot to tikai uz piederību Vācijas armijai – vērmahtam, bet no nevācu tautām pakāpeniski tika veidots SS karaspēks. SS jeb Schutzstaffel no nacistiskās partijas apsardzes vienībām 1920. gadu vidū, laika gaitā bija attīstījusies par patstāvīgu organizāciju partijas ietvaros. Ja vispārējā-SS (Allgemeine-SS) veica represīvās funkcijas, tad ieroču-SS (Waffen-SS) daļas bija militāras vienības, paredzētas cīņām frontē. 1943. gada 23. janvārī Ā. Hitlers mutiski atļāva H. Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Ā. Hitlera rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu sekoja 1943. gada
10. februārī un skanēja šādi: “Pavēlu izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.”

Mobilizācija Latviešu SS brīvprātīgo leģionā
No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās vairākas mobilizācijas akcijas. Iesaukšanu leģionā sākumā pamatoja ar Noteikumiem par darba pienākumu ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos, bet vēlāk formāli atsaucās uz Latvijas Kara klausības likumu. Sākotnēji jauniesauktajiem tika dota nosacīta iespēja izvēlēties starp dienestu leģionā, vērmahtā un darba dienestā. Līdz ar totālās mobilizācijas izsludināšanu 1944. gada jūlijā tai tika pakļauti visi 1906.–1928. gadā dzimušie vīrieši. Mobilizācija leģionā notika arī 1944. gada septembrī un oktobrī Kurzemē.
Kaut arī vairākums pakļāvās mobilizācijai, daudzi mēģināja no tās izvairīties vai dezertēja. Sākotnēji bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas bija līdz pat sešiem mēnešiem ieslodzījumā. 1943. gada 24. novembrī tika nodibināta Sevišķā kara tiesu, paredzot arī nāvessoda piespriešanu, bet 1944. gada vasarā Berlīnē pieņemtais lēmums paredzēja, ka ikvienu personu, kura nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut.

Īstu brīvprātīgo leģionā bija samērā maz un to īpatsvars nepārsniedza 15–20%. Tas, ka nacistu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu ”brīvprātīgie”, bija manevrs, jo 1907. gada Hāgas Starptautiskā konvencija aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret tās valsts karaspēku, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk draudēja to okupēt otrreiz.

Latviešu leģionāri cīņās Austrumu frontē
Sākotnēji 15. un 19. latviešu SS brīvprātīgo divīzijas cīnījās Krievijā, bet 1944. gada jūlijā ar smagām kaujām atkāpās uz Latviju. 19. latviešu divīzija turpināja cīņas Vidzemē un kara beigās – Kurzemē, savukārt 15. latviešu divīzijas vienības, kas bija cietušas lielākus zaudējumus, nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, kur tās aizvadīja cīņas līdz pat 1945. gada maijam. Vācijas bruņoto spēku sastāvā pastāvēja vēl citi latviešu militārie formējumi to skaitā trīs policijas pulki, seši robežapsardzības pulki, pieci būvpulki, vairāki būvbataljoni, un aviācijas leģions “Latvija”. Latvieši dienēja arī Vācijas armijas izpalīgu (Hilfswillige) rindās, Vācijas kara flotē un citās vienībās. 1944. gada vasarā Vācijas gaisa spēku palīgdienestā iesaistīja 1927. un 1928. gadā dzimušos jauniešus, kā arī ap 1000 meitenes un sievietes.
Leģiona 15. un 19. divīziju komandieri bija vācieši, un divīziju štābi sastāvēja no vācu virsniekiem. Leģiona augstākais latviešu virsnieks bija Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis, kura tiesības tomēr bija stipri ierobežotas. R. Bangerskis nevarēja ietekmēt leģiona vienību darbību kaujas apstākļos, bet veica leģionāru iesaukšanas un inspicēšanas darbu, kā arī tika izmantots propagandas nolūkos. Kopumā Vācijas bruņoto spēku rindās Otrajā pasaules karā cīnījās ap 110 000–115 000 latviešu karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Latviešu leģions un SS
Vācijas bruņotajos spēkos izveidotās ieroču SS divīzijas bija sadalītas trīs kategorijās: pirmā – vācu brīvprātīgie (SS Divisionen), otrā – ģermāņu rases brīvprātīgie (SS Freiwilligen Divisionen), trešā – galvenokārt Austrumeiropas tautām piederīgie (Divisionen der Waffen-SS). Latviešu leģiona vienības piederēja pie pēdējās kategorijas, kas nozīmēja pakļautību, nevis piederību SS organizācijai. Arī frontes apstākļos leģiona vienības pakļāvās Vācijas armijas – vērmahta – augstākajai pavēlniecībai un to piederība SS karaspēkam bija tīri formāla.
Atšķirībā no vācu SS vienību dalībniekiem, kuri zvērēja uzticību, drošsirdību un paklausību līdz nāvei Vācijas Valsts vadonim un kancleram, latviešu leģionāriem bija jāparaksta paklausības zvērests “Dieva vārdā” Vācijas bruņoto spēku virspavēlniekam un tikai cīņā pret boļševismu. Oficiāli nēsāt ieroču SS zīmotnes leģionāriem sākotnēji bija aizliegts, kaut arī to nācās darīt. Leģionāri uz zīmotnēm nēsāja uzlecošu saulīti 15. divīzijā un ugunskrusta zīmi 19. divīzijā. Īpaša atšķirības zīme uz formastērpa piedurknes augšdelma bija sarkanbaltsarkans vairodziņš ar vai bez uzraksta “Latvija”.

Pēc Otrā pasaules kara notikušais starptautiskais Nirnbergas tiesas process 1946. gadā pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka tas attiecināms uz "personām, kas piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos", ko var attiecināt uz lielāko daļu latviešu leģionāru.
No 1946. līdz 1949. gadam vairāki simti latviešu karavīru piedalījās nacistisko kara noziedznieku Nirnbergas turpinājuma procesu apsardzē. 1950. gada 1. septembrī ASV Pārvietoto personu komisija pieņēma lēmumu, ka "baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, un tādēļ komisija tās neuzskata kā naidīgas ASV". Līdz piecdesmito gadu sākumam daudzi bijušie leģionāri izceļoja no Vācijas uz Lielbritāniju, Austrāliju, ASV, Kanādu un citām pasaules valstīm.

Uldis Neiburgs

Ieteicamā literatūra
• Ezergailis (ed.), The Latvian Legion: Heroes, Nazis or Victims? A collection of documents From OSS War-Crimes investigation files 1945-1950, Rīga: Institute of the History of Latvia, 1997.
• Ezergailis (sast.), Latviešu leģions: Varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945-1950, Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998.
• M. K. Baltais (ed.), The Latvian Legion: Selected Documents, Toronto: Amber Printers and Publishers, 1999.
• Latviešu leģionāri. Latvian legionnaires, Rīga, Daugavas Vanagi, 2005.
• U. Neiburgs un V. Zelče (red.), (Divas) puses. Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās, Rīga, Mansards, 2011.
• В. Зелчe и У. Нейбургс (ред.), (Две) стороны: Латышские военные рассказы. Вторая мировая война в солдатских дневниках, Рига, Мансардс, 2013.
• N. Muižnieks un V. Zelče (red.), Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs, Rīga, Zinātne, 2011.

 

Papildus informācijai pieejams Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda sagatavotais informatīvais materiāls “16. marts”. Pieejams latviešu, angļu un krievu valodā:

“16. marts” (LV) http://demoshistoria.lv/images/16.%20marts_lv.pdf

‘16 March Explained’ (EN) http://demoshistoria.lv/images/16.marts_en.pdf

“16 марта” (RU) http://demoshistoria.lv/images/16.marts_ru.pdf

 

Attēlā: Latviešu leģiona vadība pieņem jauniesaukto leģionāru parādi Doma laukumā. Rīga, 1943. gada marts.